Pagarš, bet labs! :D

Tolaik dzīvoju gandrīz tipiskā Rīgas guļamrajonā. Piecstāvu ēkas trešajā stāvā. Saku – gandrīz tipiskā – jo māju no visām pusēm ieskāva nevis citi tādi paši padomju arhitektūras šedevri, bet milzīgi koki. Tie šo visnotaļ necilo ķieģeļu ēku darīja savdabīgi omulīgu un līdz ar to – pieņemamu dzīvošanai pēc visaugstākajiem standartiem.

Ārzemju filmās redzētas ainas, piemēram, sieviete vieglā halātā iziet uz terases un, nesteidzīgi malkojot tēju attālināti noraugās lejā virmojošajā lielpilsētas drūzmā, kas viņu it nemaz neskar.
Manā X ielas (intīmā konspirācija, ziniet) dzīvoklī emocionālais potenciāls nebija ne par matu sliktāks. Agros rītos pie atvērta loga varēja dzirdēt tālumā skanošus mehāniskus trokšņus – tramvajus, vilcienus, pārmijas, mašīnu starterus, bremzes un, šķiet, pat tūkstošiem luksoforu gaismu klusos mehānismus. Un tam visam pāri – putnu balsis tepat pie loga. Īsta lielpilsētas oāze. Patvērums tiem, kas meklē.

Šķiet, mana apakšstāva kaimiņiene arī kaut ko meklēja. Vismaz, pirmoreiz ieraugot viņu, es tā nospriedu. Meitene pēc zināmiem parametriem ierindojās efektīgo kārtā. Slaida, ar blondi blondiem matiem un nepārprotami cacīga. Tiesa, šāds salikums jau bija redzēts un nelika aiz sajūsmas neprāta spiegt.

Todien, siltā maija sestdienā, kad izgāju uz balkona uzpīpēt, viņa stāvu zemāk peldkostīmā laiski sauļojās uz sava balkona. Skats itin jauks, taču minūti pavērojot – nekā īpaša. Rokās bija sieviešu žurnāls nevis Dikenss vai Čehovs. Un, jāteic, arī krūtis viņai nebija diez ko lielas. Izlepušajai jauna vīrieša dvēselei nebija, kur īsti pieķerties, lai motivētu sevi uzsākt sarunu. Daudznozīmīgi palūrējām viens uz otru un sarunu tā arī neiesākām.

Jaunkundzi tai pavasarī, šķiet, bija ķērusi īsta sauļošanās mānija. Nekad iepriekš nebiju viņu redzējis kāpņutelpā – nākam no pārtikas veikala vai iznesam atkritumus, vai ejam uz darbu/skolu. Tāpēc jo vairāk izbrīnīja tie 11 sauļošanās gadījumi pusotra mēneša laikā, ko man izdevās piefiksēt. Jā – laika apstākļi tam nudien bija pateicīgi. Un arī es tik daudz pīpējis iepriekš nebiju. Taču vienmēr saruna palika neiesākta. Sieviešu žurnāls ne reizi netika nomainīts pret kādu klasiķi. Un arī krūtis lielākas netapa…

Jūlija sākumā kārtējās pīpēšanas – sauļošanās – abpusējas blisināšanās laikā viņa, šķiet, nolēma izprovocēt sarunu – uzmetot šķietami paviršu skatienu nesteidzīgi atraisīja peldkostīma augšdaļai lencītes un no pleciem tās noslīdēja uz vēdera. Krūtis, saprotams, palika neatklātas.

Taču saruna arī netika atklāta.

Ilgstošā pozicionēšanās mani bija atsēdinājusi dziļi ierakumos, kur netika pat pieļauta doma par pārmaiņām frontē.

Nodzēsu izsmēķi un ar dziļu nopūtu negribīgi iegāju istabā turpināt tālāk tīrīt burkānus sautējumam. Kaut kas man klusi ausī čukstēja – tās ir beigas, tās ir beigas..

Vasaras beigas man pienāca ar garo atvaļinājumu.

Reiz, šķiet, oktobrī, nejauši satikāmies kāpņu telpā. Viņa bija ārkārtīgi sasmaržojusies. Es noguris nācu no darba. Pabolījāmies un aizgājām tālāk.

Pienāca ziema. Saprotams, kaimiņienes projektu līdz ar to iesaldēju līdz pavasarim. Es pīpēju virtuvē. Un viņa droši vien apmeklēja solāriju.

Kādu vakaru, ierodoties mājās pēc darba, konstatēju, ka tajā vietā, kas pēc nerakstītiem, pašsaprotamiem rajona likumiem piederēja manai automašīnai, novietots sudrabots Audi. Nu smuks tīri, pajauns. Nogrozīju galvu. Neko darīt. Noliku savējo blakus.

Nākamajā dienā, ka tavu māti, atkal manā vietā stāv tas pats Audi. Cerēdams ieraudzīt ko nelāgu, aplūkoju mašīnu tuvāk. Un, smejies vai raudi – glaunajam Audi vasaras riepas. Plikas vasarenes pie mīnus 20!

Viss skaidrs – kaut kāds bezatbildīgs plānā galdiņa urbējs ievācies manā namā. Iepriekš jau biju izcīnījis visa mikrorajona vārdā sociāli atbildīgas cīņas ar trepju telpas bezpajumtniekiem, sīkajiem petardistiem, suņa, kurš nokārtojās pie manas mašīnas, saimnieku un pāris jaunajiem alkoholiķiem. Tepat taču bērnudārzs, tramvaja pietura, maiznīca… Es to tā nevarēju atstāt. Bīstams tips! Nolēmu veikt pārrunas.

Tovakar sāku novērošanu pie virtuves loga. Drīz vien man uzsmaidīja negaidīta veiksme. Sudraba Audi nudien iesvempās nenopietna paskata jauneklis. Aši vilku kājās pastalas un metos lejā pa trepēm. Tur mani sagaidīja šoks. Mans blondais otrā stāva pakausis pietipināja pie Audi, plaši pavēra durvis un iekšā bij..

Kad attapos, cigareti, izrādās, jau biju paspējis novilkt līdz filtram.

Kaza tāda! Piedzīvotājs uzradies! Vai tad nudien nevarēja pagaidīt līdz pavasarim, kad es beidzot droši vien būtu saņēmies? Turklāt, tāds tirliņš ir kā spļāviens akā, no kuras pašai pēc tam jādzer!

Pavasari tai mājā nesagaidīju. Dzīvokļa saimnieks nolēma to pārdot. Nācās izvākties. Tā arī nepaspēju blondajai pavaicāt – vai tad es tik cūciski pret viņu izturējos, lai man šādā veidā ieriebtu…

Jebkurā gadījumā – tik ilgstošas man vēl nevienas attiecības nav bijušas.

Autors - Jānis Liksts!