Latvijas hokeja izlases vadība kārtējo reizi ir pierādījusi
Latvijas komandu sporta valstsvienību psiholoģiju, ka galvenais ir
piedalīties, nevis uzvarēt.
Neviens nešaubās, ka Latvijas hokeja
izlase savā kvalifikācijas mačā pret Čehiju cīnīsies līdz pēdējam, lai
gan uzvarēt būs ļoti grūti.
Kā publiskajā tīklā "Twitter” ziņo pazīstamais hokeja eksperts
Māris Zembergs, Latvijas izlase ir pasūtījusi savas atpakaļceļa biļetes
no Vankūveras 25. februārī. Tas nozīmē, ka, pēc mūsu hokeja izlases
vadības domām, ir iespēja pārspēt Čehijas valstsvienību, taču pēc
iespējamās olimpisko spēļu ceturtdaļfināla spēles pret Somiju, kas
notiktu 24. februārī, Latvijas hokejistiem ir plānots doties mājās.
Pusfināla spēles olimpiskajā turnīrā paredzētas 26. februārī, mači par
medaļām – 27. un 28. februārī.
Neviens necenšas apgalvot, ka Latvijas hokeja izlase iekļūs
ceturtdaļfinālā, kas būtu milzīgs visa mūsu hokeja panākums, nemaz
nerunājot par pusfinālu vai fināliem, taču izlases vadībai nevajadzētu
izrādīt Latvijas sportā tik aktīvi kultivēto zaudētāja psiholoģiju. "Ko
tad mēs, pārējiem ir vairāk NHL zvaigžņu!” Bieži vien sportā uzvar
nevis zvaigznes, bet gan tie, kuri par tādām grib kļūt, kuri vēlas sevi
pierādīt, bet, ja pat cilvēki, kuri atbild par viņiem, necer sagaidīt
nekādus panākumus (vismaz ar saviem darbiem necer), tas jau iesēžas arī
sportistu psiholoģijā.
Kāpēc nevar nopirkt biļetes mājupceļam pēc finālmača vai olimpisko
spēļu noslēguma ceremonijas? Protams, krīzes laiki, dzīvošana
olimpiskajā ciematā nav par velti, bet arī tad ir iespēja biļetes
samainīt. Negribas domāt, ka mūsu līmeņa izlases, kurām gan ir krietni
lielākas ambīcijas, Šveice, Baltkrievija, Vācija, paredz savu
izstāšanos tik ātri, tāpēc arī ik pa laikam viņiem nozīmīgos hokeja
turnīros gadās augstākas vietas par mūsu spēju kalngalu – septīto
vietu, bet Latvijas sporta funkcionāri tikai piemin, cik mums ir
slikti, cik visiem citiem ir labi un ka panākumi mums ir iespējami
tikai veiksmes gadījumos. Varbūt vieglāk ir audzināt jauno paaudzi par
uzvarētājiem, nevis vienkārši dalībniekiem, kuriem kompleksi rodas ne
vien no sava varējuma (precīzāk "nevarējuma”), bet arī no apkārtējo
komentāriem. Nevajag to visu pārvērst pašpārliecinātībā, bet teikt
saviem gados jaunajiem audzēkņiem, ka mērķis ir nezaudēt ar divciparu
starpību, nākotnē rada mazvērtības kompleksus, ieraugot uz ledus
vēlreiz kādu no sāncenšiem.
Bet ko var gaidīt no jaunatnes, ja pat olimpiskajai valstsvienībai ir paredzēts "izkrist” ne vēlāk kā ceturtdaļfinālā...
|