Pirms desmit gadiem viņa dejoja uz bāra letes vīra krodziņā,
tagad viņu vīrs uzlūdz uz deju virtuvē, mazgājot traukus, un mēs Santu
Didžus redzam šovā „Dejo ar zvaigzni”. Dzīve met kūleņus –
iztrakojusies, gāzusi podus, šokējusi un skandalējusi, nu viņa ir
paraugstunda jaunajiem vecākiem, vadot „Māmiņu klubu”.
Aktrise un „Māmiņu kluba” vadītāja
Santa Didžus ar savu vitalitāti un spridzīgumu būtu lieliska Bonda
meitene. Un kurš gan ir teicis, ka varonim nepatīk bēbīši?
Ir cilvēki, kuru būtību veido eksotiskas lietas. Santas būtībā
var manīt viņas čigāniskās saknes – izskatā, temperamentā un rīcībā.
Tāds gards kokteilis – ja lietojam krodziņa stilistiku. Aktieru ir
daudz, bet ārpus Leļļu teātra sienām iznāk tikai daži, un tad viņu
darbam ir īpaša aura. Santai tas ir izdevies. Bija laiks, kad Santu
bieži varēja redzēt dzelteno žurnālu lappusēs; šķita pat, ka viņa ar
vīru Arni Bikšu, krodziņa „Paldies Dievam, piektdiena ir klāt”
īpašnieku, tīšuprāt pastiprināti pievērš sev uzmanību, lai tur iekļūtu.
Tagad viņiem ir jau trīs bērni – mazākajam ir pusgads –, un Santa jau
vairākus gadus vada raidījumu „Māmiņu klubs”. Mēs tiekamies kluba
telpās, dzīvoklis ir „samiksējies” ar studiju, un tur ir tik mājīgi,
cik vien var būt. Starp monitoriem sakrautas autiņbiksīšu pakas un
siltas, omulīgas lietas. Ir arī bēbis – Santas mazais Rūdolfs. Ir
Arnis, kurš sīkajam piemiedz ar aci un saka: „Ierausim pa balzamiņam –
vienu lielo un vienu mazo – lai drošāka braukšana.”. Bet Santa ir tāda,
kādu biju iedomājusies, – vienlaikus gan mierīga, gan ar iekšēju
spriedzi. Tāpat kā rozei ir dzeloņi, maizei – garoza, kaķēnam – nagi.
Mūsos ir viss.
– Braucu pie tevis un domāju – vai tu arī dzīvē esi tikpat smaidīga un omulīga kā ekrānā starp bēbīšiem...
– Gribētos teikt, ka jā, jo mana pēdējo gadu lielākā atziņa ir, ka
smaidīgam cilvēkam tomēr ir vienkāršāk. Un, ja tici labām beigām kā
pasakā, ir arī vieglāk. Man blakus ir bērni – un kā tu nesmaidīsi, ja
viņi tev smaida pretī?
– Tādu īsti smaidīgu un saulainu cilvēku nemaz nav daudz.
– Varbūt vienīgi Dalailama, kurš visu laiku pie sevis smaida.
Būtībā jau mēs, cilvēki, esam tādi mazi radījumi, un par mūsu mazajām
rūpītēm pasmaidīs i Dievs, i Dalailama, i Buda, i Krišna, i Allāhs. Jo
uz lielā pasaules kārtības fona viss ir sīks. Man liekas, cilvēka
būtība ir tāda... sevis disciplinēšana. Ja tu visu dzīvi pavadi rūpēs,
zināmā mērā pats sev to piesaisti. Tāpēc labi ir tā, kā ir. Ieskrēji
kādam ar mašīnu pakaļā – varbūt labi, ka tā, varēja būt trakāk.
– Vai tici, ka mazās neveiksmītes summējas un izdzēš kādu lielāku?
– Jā, un tai mazajai nedrīkst nepievērst uzmanību. Ja izdomāju,
kāpēc man tā gadījies, es jau tieku pakāpīti augstāk. Bet mēs jau
nemēdzam par to domāt...
– Vai tev tam vispār atliek laika?
– Tad, kad tas notiek, es apstājos un padomāju – kāpēc tā, un ko es
varu ar sevi darīt, lai turpmāk tā vairs nebūtu. Cilvēks ir iekārtots
dzīvot harmonijā, un jebkas, kas to izjauc, viņu ievaino. Darīt jau mēs
varam jebko, svarīgi ir saprast sekas.
Trakums un pasaka
– Vai tu, strādājot ar bērniem, domā par to, kas ar mums
notiek? Bērnības harmonija izzūd, padsmitnieka gadi nāk ar
satricinājumu, kas velkas ilgi, līdz atkal sākam meklēt saskaņu ar
dzīvi.
– Man, esot jau zināmā vecumā – „ženščina pod sorok” (sieviete ap
40 – krievu val.), patīk domāt, ka mēs dzīvojam skaistā pasakā. Bet
pusaudzim vērtību sistēma ir vecāku dota, viņš neko īsti nav
pārbaudījis. Nekāds bērns viņš arī vairs nav, kaut labprāt lasa pasakas
un varbūt no tā kautrējas. Man tas liekas tik sarežģīti (nopūšas) un
tik skaisti. Mēs, pieaugušie, vairs tik ļoti neurķējamies, mēs mēģinām
konstatēt faktu un meklēt izeju – ar vēso saprātu.
– Bet pieauguši taču mēs nekļūstam 20 gadu vecumā, bet pēc trīsdesmit.
– Ja kļūstam. Ja paveicas. Ja mēs nomierināmies. Ja ne, tad dzīvo
tai auru laikā līdz sirmam vecumam. Kas varbūt nav slikti – tajā
gadījumā, ja tava enerģētiskā un meklējumu pasaule sakrīt ar profesiju,
kur tas piedien. Tad tu būsi tik produktīvs... Bet, ja nesakrīt, tad
gan šķiet – nu, ko tas opīt’s tur ālējas?! Bet atkal – ja viņam tā ir
ērti un labi?...
– Bet tevī arī ir tas trakums un talants, ko tagad varbūt
esi nolikusi malā kādā kastē, uz kuras rakstīts nevis, piemēram,
"baltās botas”, bet "trakums un talants”.
– Nevaru to ne noliegt, ne apstiprināt. Jūtos ļoti labi, priecīgi
un laimīgi un nezinu, vai būtu jāsēro pēc tā, ka manī nav tā trakuma.
Pieņemsim, ka tas ir kaut kur kastītē nolikts. Tad labi – tad es zinu,
ka tas tur ir un to var paņemt. Tikai manī nav ne vēlēšanās, ne
vajadzības kādam pierādīt, cik esmu laba un talantīga. Man pietiek ar
to, ka es esmu. Ka man ir ģimene un bērni, ka man ir, ko viņiem dot.
Arī šeit, „Māmiņu klubā”, katrs bērns, atnākot uz filmēšanu, nes sevī
daļiņu laimes. Tā ir tik pozitīva enerģija, ka varu būt pateicīga
Dievam, ka esmu nokļuvusi īstajos krustpunktos.
– Droši vien arī teātris patlaban nav tā stabilākā vieta.
– Teātrī esmu visai maz, tomēr daru to, kas ar šo profesiju ir
saistīts. Ja ar nestabilitāti domāts finansiālais aspekts, tad
jāpiekrīt, ka ar to, ko pašlaik teātros maksā, izdzīvot ir ļoti grūti.
Protams, ir svarīgi, cik tu nopelni, bet es nevaru darīt darbu, ja man
tas nepatīk, vai domāt vienīgi par to, cik nopelnīšu. Es kaut kā tā
neesmu mācīta.
– Tev droši vien liels atspaids ir Arnis.
– Jā, tādā ziņā cepuri nost! Nevaru teikt neviena slikta vārda. Bet
mani ir atbalstījis ne tikai Arnis. Man ir gadījies pieņemt vistrakākos
lēmumus ģimenei visnepiemērotākajos brīžos. Tad esmu jautājusi – vai
mēs spēsim visu sakārtot tā, lai neviens nav zaudētājs. Un varu būt
priecīga, ka mums ir liela ģimene. Ka man ir brālis, mamma, tētis,
auklīte, ka mums ir Arņa mamma, tētis un brālis. Ja kaut kur ir par
īsu, tiek iedarbināta visa lielā ģimene, un visi nāk talkā.
– Tev nav kauns vai neērti paprasīt?
– Nē, kāpēc?! Tur jau ir tā ģimenes būtība. Nevis tikai šaurā nozīmē – vīrs, sieva,
bērni, bet kopumā – omas, opji, tantes! Sliktākajā gadījumā pat
kaimiņi. Bet tie ir tādi ekstra gadījumi. Ja man prasītu palīdzību, es
noteikti ietu palīgā!
– Tev laikam nemaz neprasa, domājot, ka tu jau tāpat esi apkrauta pienākumiem?
– Lūk, par to es nobrīnījos! Vienam kolēģim piedāvāju – ja kas,
iešu palīgā! Viņš uz mani paskatās – tev vēl ir par maz...? Bet es par
to nedomāju. Mēs esam ieguvēji no katra laba darba, laba vārda.
– Tu sevi pēdējo gadu laikā esi audzinājusi?
– Nepārtraukti! Katrs cilvēks ir egoists, un, jo vairāk cilvēku
ģimenē dzīvo kopā, jo vairāk tev savs egoisms jāapkaro! Salekties ir
baigi vienkārši – sievai ar vīru, ar bērniem. Bet ir jābūt kādam, kurš
pasaka – stop, tagad jānobremzē... Vienkāršāk ir pajautāt – pagaidi,
kas tad sanāca? Tu man pateici to un to, un es tā kā "sacirtos”. Un
otrs jau arī nav muļķis un saprot. Bērnam tieši tāpat – kāpēc tu viņam
tā saki? Viņš taču sabēdājas. Vienkārši nevajag aizlaist tik tālu, ka
vairs nevar atrast to strīda sakni.
– Vai vienmēr esi mācējusi atzīt savas kļūdas?
– Protams, nē! Tas vispār šausmīgi skan – atzīt savas kļūdas! Nu, kurš vispār grib teikt, ka ir vainīgs?! Neviens!
– Dalailama...
– Jā, vienīgais. Viņš pasmīkņās par kašķēšanās niecīgumu... Bet lai
es no savas dzīves atcerētos kādu baigo kašķi, kad man būtu jāsacērtas
uz septiņām dienām un jādomā – viss, nerunāšu... Nu, ir – un tālāk? Es
baigi sliecos domāt, ka visi kašķi tomēr ir saistīti ar pašlepnumu. Kad
to iedragā, ir šausmīgi. Tā ir latiņa, uz kuras esam uzkāpuši un
stāvam. Bet, ja citam tas pašlepnuma līmenis ir vēl augstāks, ko tad?
– Bet, skatoties uz sieviešu likteņiem, ir redzams, ka pašlepnums mēdz būt tik zems, ka viņas pārvēršas par kājslauķi.
– Jā, un tas ir baigi smagi! Tad jādomā, kāpēc tai sievietei tā ir.
Kāpēc viņa izvēlējusies tādu vīrieti. Kāpēc to pieļauj... Un var arī
būt, ka tas tikai no malas tā izskatās, bet mēs atkal izvelkam savu
mēraukliņu un sakām: vai, cik briesmīgi – kā tā var! Bet varbūt viņai
patīk tam vīrietim kalpot no visas sirds un dvēseles... Protams, nav
runa par fizisku iespaidošanu.
Santa par deju šovu ir atklāta: „Man tā būs viegli atgūt formu. Esmu slinka, uz sporta zāli mani ar mietu neaizdzīt.”
Pussolīti aiz muguras
– Šķiet, tagad vērtības sāk mainīties. Pirms gadiem pieciem
vēl stiprās sievietes tēls bija ļoti pozitīvs, taču tagad sieviete sāk
domāt, ka varbūt aiz tā stiprā pleca nav nemaz tik slikti...
– Bet tas ir tik loģiski – no tās azotes nemaz nav jāritinās ārā!
Jāpadomā, kāpēc sieviete vispār kļuva cīnītāja... Varbūt viņai gadījās
iespēja sevi pierādīt. Un kāpēc to nedarīt? Ja viņa ar visu lieliski
tiek galā, tad tas nemaz nav slikti. Un pie kā mēs esam atgriezušās?
Pie tā, ka būtībā jau gribam, lai to, ko mēs spējam paveikt, novērtē
nevis sabiedrība, bet viens vienīgs cilvēks. Tas, man šķiet, ir tas
dzinulis. Ka varu izdarīt visu – viena audzināt bērnus, strādāt, labi
pelnīt, būt veiksmīga karjerā...
– Un vēl uz balli aiziet...
– Jā. Bet... Ja nav dzinuļa, kam par godu tu to dari? Tikai sev? Es
mājās sapucējos, pastāvu pie spoguļa, saprotu, ka esmu skaista,
veiksmīga, man ir bērni, tad ielieku disku, padejoju – un priecājos,
cik viss ir baigi labi?
– Cik tev bija gadu, kad satiki Arni?
– Kādi 28... Kopā dzīvojam jau 10 gadus.
– Tu jau tā kā biji padauzījusies, izaugusi.
– Nu jā... Lai saprastu, kāpēc man tas viss ir pasvešāks... Tā
laikam ir neapzinātā stīga – man ir tie pāris procenti čigānu asiņu.
Vecaistēvs ir tīrs Sabiles čigāns, tētis tātad ir 50 procenti, es –
ceturtdaļa. Un viņiem jau pamatā ir ielikts, ka sieviete pie galda
nesēž un pa ielu, rokās saķērušies, viņi neiet, sieviete vienmēr tā kā
pussolīti aiz muguras... Esmu piefiksējusi, ka tieši tā arī daru! Tas
solītis aiz muguras ir gandrīz vienmēr. Atbalstu to, lai sieviete
pilnveidojas un izmēģina visu, bet lai nav tā, ka viņa nodara pāri
saviem tuvākajiem. Nevaru iet ar karogu un teikt – o, sievietes var
visu, jā! Es esmu par to, lai būtu vīrietis, sieviete, ģimene, bērni.
Līdzsvars.
– Vai to var sabalansēt?
– Vīriešiem ir brīnišķīga īpašība – viņi visas situācijas, kurās
mēs saskatām tādu – āāā! – un kuras varbūt arī ir trakas, uztver
pilnīgi vēsā mierā. Un, ja tu tai situācijai pieslēdzies no vīrieša
viedokļa, tad saproti, ka var arī tā. Ka nevajag visu laiku trakot.
Tāpēc man šķiet, ka Dievs radīja vīrieti un sievieti, lai būtu
līdzsvars. Kur viens "āāā!”, tur otrs "žžž!”...
Vēl – man tikko ieskrēja prātā doma, kāpēc varbūt bija izveidojies
iespaids, ka sievietes sludina savu feministisko būtību. Treknajos
gados vīrietim gribējās lepoties ar dūdiņu blakus, un to dūdiņu bija
ļoti daudz! Viņām bija sapirktas mašīnas, dzīvokļi, lepnas mantas, un
viņas bija visur. Tagad tām dūdiņām vairs lāgā nepietiek naudas, un
viņu arī ir mazāk – tīri vizuāli. Ir sievas, kuras ir sagaidījušas, ka
vīri atgriežas atpakaļ. Un atkal ir līdzsvars.
– Tu saproti tādu sūtību – sagaidīt atpakaļ?
– Nesen domāju, cilvēki baznīcā dod zvērestu: priekos un bēdās,
līdz nāve mūs šķirs... Tikpat labi es varu radīt viņam prieku un bēdas,
un viņš man var radīt prieku un bēdas.
– Tas nav domāts tikai kopīgs prieks un kopīgas bēdas?
– Jā, iznāk četri varianti! Jo var būt situācija, ka viņš ir
priecīgs, bet manī izraisa bēdas, un otrādi – ka es esmu priecīga, bet
viņam daru pāri. Un vienalga mums jābūt kopā! Tas man bija atklājums.
– Vai tā ir tava atbilde? Vai tu saproti gaidīšanu, samierināšanos, piedošanu?...
– Citādi jau nevar. Es nevaru tā stingri atbildēt, jo nav tāda īsta
pamata, no kā smelt. Bet... mēs otru cilvēku izvēlamies tādu, kāds viņš
ir. Kad precamies, zinām – tu esi tāds, un es esmu tāda.
– Bieži vien ir rozā brilles.
– Tam es varētu piekrist, bet brīnos, ka mēs, sievietes, cenšamies
nodarboties ar audzināšanu, kad tas nav jādara! Nevienam pieaugušam
cilvēkam nepatīk, ka viņu audzina. Man taču viņš patika ar visiem
pigoriem un nepigoriem, bet nez kāpēc gribas kaut ko... Nezinu, kā
būtu, ja būtu citādāk, bet mums tās profesijas sagadījušās tādas, ka
diez vai es varu dot padomu pārim, kuri strādā no astoņiem līdz
pieciem. Arnim darbs var sākties vakarā, viņš naktī ir prom, man – no
rīta un vakarā, mēs pa dienu ātri saskrienamies... Man šķiet, Latvijā
mūs uztver – tie nu gan ir trakie!
– Tagad tev ir pilnīgi pretējs tēls – esi kā zīmols māmiņu
lietās. Vai tev dažkārt nepietrūkst svaiga gaisa – negribi nokratīt no
sevis to omulību un mazliet patrakot?
– Tur baigi palīdz teātris – aizej, un esi pilnīgi cits! Ja tā
nebūtu, tad nezinu... Tagad viss ir līdzsvarā. Iespējams, es ar matu
krāsošanu un visādiem dullumiem esmu jau visu iztrakojusi – tagad
pietiek. Domāju arī, ka daudz kas vēl ir priekšā. Vienkārši tagad bērni
ir mazi. Un patiesībā varbūt tas trakums nekur nav pazudis, tikai
ievirzīts citā gultnē.
Un – ko nozīmē patrakot? Uz diskotēku, izārdīties?... Krodziņš ir ikdiena.
– Varbūt ne uz vīra krodziņu...
– Ja ir runa par alkohola lietošanu, man ir nenormālas paģiras. Un
tas ir baigais iemesls, kāpēc tikpat kā nedzeru. Paldies Dievam, man
apkārt ir cilvēki, ar kuriem ir neiedomājami jautri! Pietiek aizbraukt
ciemos, parunāties ar draugiem, paziņām, kolēģiem, un es izsmejos, un,
ja man ir bijusi kāda lieka enerģija, tā ir izsmieta ārā. Nu, negribas
man vairs iet uz tām diskotēkām! Viens ir tas, ka jebkurš var mani
nofotografēt jebkurā ģīmī un ievietot kādā "žvangā – mangā” portālā,
kur izpūtīs nezin ko... Bet arī tas ir mazsvarīgi. Vienkārši negribas.
Varbūt tad, kad bērni paaugsies...
– Labi, čigānu sieviete iet pussolīti aiz vīra muguras,
bet viņa arī zibina brunčus, šķindina rotas, valdzina un dejo... Tā
kaislīgā, sievišķā daļa – tā tevī neurdās?
– Koķetēt jau var jebkurā brīdī un ar jebkuru! Ja runa ir par
koķetēriju, kas domāta, lai izsauktu vīrā greizsirdību, nu, tas man
liekas stulbi. Es pat... Es nekādā ziņā nejūtos apdalīta! Vīram ir
draugi, loģiski – vīrieši. Satiekoties es ar viņiem vienkārši
komunicēju...
– Bet tev ir svarīgi patikt?
– Nē, svešam man nav svarīgi patikt! Man galvenokārt ir svarīgi
patikt savam vīram. Un lai viņš lepojas ar mani. Bet citiem?... Ja es
viņiem nepatīku, tās ir viņu problēmas! Šodien esmu sakrāsota, jo biju
raidījumā. Bet ikdienā es tiešām nekrāsojos.
„Es mācos dejot. Jo ļurināties un
tirināties jau var ikviens. Mans partneris Māris Pūce saka – pa ārpusi,
pa ārpusi, bet es tikai – džih! – valsī maisos viņam pa kājām!”
Esmu veca un nemoderna?
– Kā tu domā, vai tavs temperaments palīdzēs tev šovā?
– Pašlaik man svarīgi ir iemācīties dejot, jo pēkšņi sapratu, ka to
nemāku. Lai gan man šķita, ka es šausmīgi „kruta” dejoju... Bet šovu,
manuprāt, veidos skatītāji ar saviem komentāriem. Lasīju, kā viena
puiša draudzene izsakās par šova „Dejo ar zvaigzni” aizkulisēm. Domāju
– ko esmu palaidusi garām? Kādas aizkulises, ja šovs vēl nav sācies?
Meitene raksta, ka šovs esot nemoderns, vecs, klasisks un tā. Sēžu un
domāju – tad es esmu tāda veca un nemoderna?... Vienīgais, ko es viņai
varu pateikt, – ka viņa vienkārši nav aizgājusi uz īsto šovu. Bet es
mācos dejot. Jo ļurināties un tirināties jau var ikviens. Mans
partneris Māris Pūce saka – pa ārpusi, pa ārpusi, bet es tikai – džih!
– valsī maisos viņam pa kājām!
– Tu tagad runā par tehniku. Bet, runājot par temperamentu, vai tas būs tavs pluss?
– Ha!... Es jau nezinu, kā kurā situācijā reaģēšu. Būs dejas, kurās
temperaments jāapvalda. Esmu sapratusi, ka man jāatrod personāži, uz
kuriem es konkrētas dejas varu "uzlikt”.
– Kā aktrise?
– Jā. Jo viens ir iemācīties soļus un perfekti izpildīt
horeogrāfisko rakstu, bet mani interesē ne tikai radīt formu, bet
piešķirt tam visam arī kādu saturu.
– Tev jau ir idejas?
– Es katru dienu nāku ar idejām, un Māris tik saķer galvu...
– Viņš no partnerēm neko tādu nav pieredzējis – ka viņas nāk ar stāstiem?
– Paldies Dievam, mums ir līdzīga humora izjūta! Lai nu kā – es tiešām esmu laimīga, ka varu iemācīties dejot!
– Droši vien būs cilvēki, kas teiks – tā tikai tev vēl trūka pie visiem taviem pienākumiem!
– Laikam Kārlis (Arņa brālis – Aut.) teica, ka internetā kaut kas
tāds klīstot – kā tā varot... Ko man teikt? Mēs tādā ziņā esam diezgan
vaļīga tauta... Patīk man darīt to, ko es gribu... Nu, nepārmetiet man!
– Tevi Arnis labprāt palaida? Viņš taču zināja, ka tad pārņem daļu rūpju.
– Vienpersoniski es to noteikti nevarētu izlemt – tas attiecībā
pret ģimeni būtu rupji. Mēs visi domājām, omi ieskaitot. Bija skaidrs,
ka Rūdis brauc līdzi, jo vienīgais, kas viņam garšo, esmu es;
neraugoties uz to, ka viņam drīz būs pusgads. Bet svaru kausi par labu
nosvērās citā ziņā – man tā būs viegli atgūt formu. Esmu slinka, uz
sporta zāli mani ar mietu neaizdzīt. Man arī nepatīk tajā piesvīdušajā
zālē, bez svaiga gaisa, sveši cilvēki apkārt... Negribu. Bet te –
estētiskā vidē, ar mani vienu pašu nodarbojas. Smuki, nu!
– Un reizē tu rēķinājies, ka būs arī kāds darvas piliens. Vai arī tas tev kā pīlei ūdens?
– Darvas pilienu es sev pati varu iepilināt, ja kaut ko neiemācos...
– Es domāju par tiem komentāriem...
– Ja cilvēks ir dabūjis no tā apmierinājumu... Viņš ir ierakstījis
to kaku, un... viņš ir priecīgs! Saproti? Redzi, ir divas daļas –
dejošana un šovs. Lai ko es arī teiktu – patīk, nepatīk, noliedzu,
nenoliedzu, raudu vai neraudu –, tas neko nemainīs. Šis fakts vienalga
izraisīs komentārus. Tas ir tāpat kā ar žurnāla vāku (īsi pirms bērniņa
dzimšanas uz žurnāla vāka bija Santas kailfoto – Red.). Pēc tam man
zvana, ka portālā esot diskusija, vai es negribot piedalīties? Nu,
negribu...
– Tevi ilgi pierunāja?
– Es biju apsolījusi! Un tikai tāpēc, ka diezin vai kāds vēl pēc 40
gribēs fotografēt manu aktu. Turklāt man šķita, ka tas ir skaisti. Kaut
kāda viļņošanās ūdensglāzē notika, nu un?
– Par to arī Arnim prasīji atļauju?
– Nē! Ir tomēr lietas, ko varu izlemt pati. (Smejas.) Bet par sabiedrību – nu, ko tas dotu, ja es sāktu skaidroties?
– Bet visas šīs lietas jau ir tāda maza lekšanās – gan spilgtu matu krāsošana, gan kailfoto... Tevī ir iekšā sēž velniņš?
– Jā, jā, man šķiet, es varētu kā tajā slavenajā gleznā ar franču revolūciju – stāvēt ar karogu uz barikādēm. Par taisnību.
– Bet tā kā paķēmoties, tā kā bišķiņ iedurt mietpilsoniskajai sabiedrībai?...
– Neesmu vainīga par to, ka esmu tāda, kāda esmu. Nu, pieņemiet! Ja
kādam nepatīku – lai nepatīku. Gribu ticēt, ka esam labāki – nevis
tādi, kas meklē tikai slikto. Esam pieraduši, ka ir reakcija un
obligāti – pretreakcija. Bet varbūt tomēr...
– ... ir vēl viena reakcija?
– Jā, kas ir pozitīva! Visos manos darbos, kas ir izskatījušies
lecīgi, ir bijis tikai tāds zemteksts – ka tas varbūt iedrošinās vēl
kādu. Es publiskajā telpā neesmu nevienam ne situsi, ne kādus
nesmukumus teikusi. Vismaz pati neatceros neko tādu, kas varētu būt ar
kādiem, zin’, skandāliem saistīts...
– Vai vari teikt, ka esi izturējusi kādu pārbaudījumu attiecībās, nolikusi eksāmenu?
– Ha-ha! Nu, man šķiet, ka trīs bērni ģimenē ir baigais
pārbaudījums. Ja runa ir par tādām lietām – ko mēs tagad nenosaucam
vārdā, bet par ko mēs domājam... Man ir "priekos un bēdās”. Vai esmu
nolikusi eksāmenu? Nu, mēs jau neviens vēl neesam miris. (Smejas.)
Izlaidums ir tad...
– Baltās čībiņās.
– Jā, un urniņā. Bet runājot par eksāmenu... Es nekad neesmu
mēģinājusi iecirsties un stāvēt kādai situācijai pretī; vairāk esmu
centusies saprast, kas tas ir, un tad izdarīt secinājumu. Jo,
izšķiroties par kādu rīcību, svarīgākais ir, kā tu pēc tam tiec galā ar
sekām. Ja tās ir negatīvas. Tāpēc varbūt labāk jāpamēra tās septiņas
reizes, pirms nogriezt. Vienalga, vai tas būtu saistīts ar vīra un
sievas attiecībām, vai bērnu audzināšanu, vai ar komentāru rakstīšanu,
vai kāda cilvēka darbu noliegšanu. Izņemot profesionālus gadījumus, jo
izteikt viedokli ir, piemēram, teātra kritiķa darbs. Tāpat kā nevar
pārmest vīram, ja viņš aiziet pie profesionālas padauzas. Jo tā ir
viņas profesija!
– Bet vīram nav profesijas ar nosaukumu "iešana pie padauzas”!
– Tas gan! (Smejas.)
Bāra terapija un Bonda meitene
– Tu nekad neesi domājusi: būtu taisījis to bāru ciet un labāk atvēris, piemēram, grāmatveikalu?
– Protams, nē! Nez kāpēc cilvēki domā – ja vīrs ir bārmenis,
saistīts ar nakts darbu, un sieva – aktrise, tad noteikti jābūt kādām
negācijām. Nē! Arnis ir radīts tam, lai strādātu bārā, lai atvērtus
savus bārus. Tā ir sava veida... terapija. Tādi bārā negājēji nevar pat
iedomāties, cik daudz informācijas sevī nes viens bārmenis. Viņš redz
nenormāli daudz attiecību modeļu; ļoti daudz cilvēku nāk runāties tieši
ar bārmeni – izkratīt sirdi, izstāstīt dzīves stāstu un varbūt saņemt
atbildi. Jo bārmenis asociējas ar svešu cilvēku, kuram ir vieglāk
uzticēties. Arī es redzu šīs attiecības, un tas man profesijā noder!
– Tu tiešām tā noskaties?
– Man šķiet, aktieri tikai tā strādā – no dzīvē vai kino
noskatītiem modeļiem. Ja ir situācija, ko pats neesi piedzīvojis, kā tu
to vari nospēlēt? Tikai noskatīt un mēģināt ielikt savā galvā.
– Vai nav tā, ka bārā šie modeļi tomēr ir zināmā mērā
vienveidīgi? Tikpat labi modeļus var noskatīt arī Centrāltirgū,
poliklīnikā...
– Protams! Jebkurā vietā... Tā ir ierobežota vide, kuru pieminēju.
– Pati esi dejojusi uz bāra letes?
– Nu, kā? Manam vīram ir bārs, brīnišķīga lete, kāpēc lai es uz tās nebūtu dejojusi – pirms gadiem desmit?
– Pati romantiskākā deja tava mūžā ir bijusi...?
– Pati romantiskākā... Diezgan bieži vīrs mēdz mani uzlūgt brīdī, kad man mutē ir dakšiņa, bet skan piemērota mūzika.
– Vai tu pie izlietnes mazgā traukus...
– Arī! Vai noliekusies pie veļas mašīnas. Tie ir tie negaidīti uzlūdzieni. Nevis, kad zini, ka tagad nāks...
– Tev nav ambīciju attiecībā uz lielajām skatuvēm?
– Bet es jau esmu stāvējusi uz lielajām skatuvēm! Man šķiet, kā
leļļu teātra aktrise es Latvijā esmu uzbūvējusi diezgan labu karjeru.
Lai apmierinātu savu vajadzību pēc tā sauktajām lielajām lietām...
Strādāšana teātrī ir kalpošana mākslai, smags un atbildīgs darbs. Bet
man gribas dzīvot arī sev. Protams, ir divi varianti – vai nu tu kalpo
līdz galam un maksimāli, vai nu tā... bišķiņ pakalpo. Sanāk tāds "ķep –
ļep”... Bet es nevis bišķiņ – kad kalpošu, tad līdz galam!
Simtprocentīgi.
– Tāds brīdis pienāks?
– Nezinu – varbūt. Pašlaik īsti nevaru saprast, ko man darīt. Man patīk tas, kā patlaban viss ir sakārtojies.
– Nevajag izaicināt likteni?
– Nē, man patīk spēlēt teātri! Man patīk mana profesija!
– Bet tie ir noteikti spēles noteikumi.
– Tieši tā. Es gribu vēl kaut kā tos savus bērnus redzēt. Bet tad man ir jāstrādā (uzsvērti) no – līdz...
– Kurā lomā lielajā pasaules kino tu sevi labprāt redzētu?
– Kādreiz man gribējās būt līdzīgai Bonda meitenei, kas visu var,
smuki izskatās, "žvik – žvik – žvik” noskrien... Bet tagad man būtu
svarīgi, lai tā loma kaut ko dod sievietēm – kādu atklāsmi. Tas
noteikti varētu būt kāds stāsts ar dziļu iekšēju būtību. Kaut gan, ja
es skatos pēc tāda, rupji runājot, standartiņa, pēc savas sejas... Kā
zināms, kino lomas atlasa pēc tā, kā tu izskaties, un uz tādu dziļu
romantisku lomu diez vai es varu pretendēt. (Smejas.) Mani sejas panti
droši vien ir piemērotāki kaut kam citam.
– Gribi teikt, ka esi mazlietiņ cita, nekā izskaties? Vai mēs visi esam mazliet citi?
– Jā, visi! Diezgan bieži ir tā – kamēr neesmu iepazinusies ar
cilvēku, man ir pilnīgi cits priekšstats! Atliek divas minūtes parunāt,
lai saprastu – ak, Dievs, kā esmu kļūdījusies! Un kas to nosaka?
Izskats...
|