Šī sniegainā ziema ir pilna pārsteigumu arī Kanādā! Runčuks Paipers pavadījis gandrīz mēnesi kanalizācijas caurulē, ko bija aizsprostojis dziļš sniegs. Par laimi viņu beidzot uzoda un atraka kaimiņu suns.

Gandrīz mēnesi Sūseintmērijas iedzīvotāja Verna Dekēra ilgojās pēc sava pazudušā deviņus mēnešus vecā kaķēna Paipera. Viņš bija izgājis no mājas un pazudis bez pēdām par spīti visas apkaimes pārmeklēšanai un kaimiņu aptaujāšanai. Lai gan saimniece nebeidza domāt par savu Paiperu, cerības viņai saruka ar katru dienu, jo nešķita, ka šajā aukstajā ziemā kaķēns ārā varētu izdzīvot.

Tad kādu dienu viņa ar meitu un kaimiņieni nolēma doties iepirkties. Atgriežoties no šī sieviešu nervus nomierinošā pasākuma, viņas pie mājas sastapa citu kaimiņieni, Mēriju Hiksu. Mērija bija izvedusi pastaigā savu jauniņo vācu aitusuni Aili. Kamēr kaimiņienes pārrunāja pēdējos jaunumus, Aili bija sākusi drudžaini rakt sniegu pie kanalizācijas caurules, kas atradās piebraucamā ceļa galā. Saimniece 40 kg smago kucēnu vilktin vilka nost no šīs vietas, taču tas nebija atraujams no savas nodarbes. Galu galā suns bija sniegā ieracies tik dziļi, ka ārā palika tikai astes galiņš, un tad viņas saimniece beidzot to aizvilka prom.

Kamēr Verna vēl runājās ar kaimiņieni tās mašīnā, viņas meita Britānija stāvēja ārā un pēkšņi saklausīja spalgu kliedzienu. Viņai likās, ka tas ir kāds putns, taču kokos neviena nebija. Tad viņa aptvēra, ka kliedziens nācis no pazemes – no suņa izraktā cauruma kupenā. „Es biju garāžā, kad izdzirdēju Britānijas spiegšanu: „Mamm, mamm!” Skrēju pie viņas, un kad tā pagriezās, ieraudzīju viņas rokās mūsu kaķi un arī sāku spiegt pilnā balsī,” atcerējās Paipera saimniece.

Kaķis bija apmēram uz pusi mazāks par to, ko viņi bija pazaudējuši, bet tas neapšaubāmi bija viņu mincis. Kad Paiperu ienesa mājā, viņš tūlīt metās uz vannas istabu, iebāza galvu tualetes podā un sāka kāri dzert. Mājinieki jutās atviegloti – jo tieši tāds bija Paipera paradums pirms pazušanas. Lai arī kaķis bija zaudējis kilogramu svara, vetārsts apliecināja, ka viņš ir vesels.
„Domāju, ka tas ir brīnums,” atzīst Verna. „Es nespēju pat aptvert, kā bija iespējams pavadīt visu šo laiku tik mazā, slēgtā vietā un saglabāt dzīvotgribu.”