Šodien, staigājot pa veikaliem, kārtējo reizi manu galvu apmeklēja domas, par to, ka, ja man būtu drusku vairāk naudas, tad nu gan būtu "cita štelle" un tad es sapratu, ka nekā tamlīdzīga. Ja pat man būtu divreiz vairāk naudas nekā man ir, no tā mana dzīve būtiski nemainītos. Jā, es noteikti sev iegādātos kādu kārtējo kurpju vai zābaku pāri un citas lietas, kas pēc būtības nav tas "kas man ir vajadzīgs". Mana māja un es pati laikam jau iegūtu kādus materiālus jauninājumus, bet vai tas darītu mani laimīgu/-āku? Esmu pārliecināta, ka ne. Tikai piegružotu gan manu galvu, gan skapi. Vienīgi, iespējams, es varētu atļauties vairāk dāvanas sev tuviem cilvēkiem, un viņu prieks dubultotu arī manu dāvinātprieku. Tomēr pēc būtības, kurpju pāris vai pat divi mani laimīgāku nepadara. Un tad neviļus rodas jautājums: "Bet ko tad man vajag "pilnai laimei", ja īstenībā, tas, kas man, pastāvošā sistēmā dzīvojot, protams, likās svarīgi un būtiski, jo citiem tā šķiet, nemaz tā nav?!" Sarežģīti? Jā! Un kā vēll!! Un tad nāca nemazāk sarežģīta atbilde. Vienalga, cik man ir naudas un cik kurpju pāri, laimīga es būšu tikai tajā gadījumā, ja būšu apmierināta pati ar sevi un pati ar sevi es esmu apmierināta tad (tīri subjektīvs piemērs), kad es daru to, kas man patīk un padodas. Un nav ko tērēt laiku uz "kā būtu ja būtu" un "kad notiks/būs/sanāks tas un tas, tad beidzot es sākšu dzīvot!", jo dzīve ir te un tagad un būtu forši sev izdarīt pakalpojumu un piepildīt laiku ar kaut ko vērtīgu un sirdij patīkamu, nevis kārtējo kurpju apcerēšanu. Āmen.